Amerikāņu režijas cerība Šonbruna ar Kannu “Kvīru palmu” godalgoto hororu musina, smīdina un atgādina par “labajām nāvītēm”. Viņa apspēlē mēģinājumu atdzīvināt mīļāko franšīzi, kas ekrāna priekšā lika just satraukumu un “la petite mort” jeb “mazo nāvi”. Džilianas Andersones varone Billija, franšīzes “pēdējā meitene”, atgādina: “Kad tas sāk kļūt par īstu, tu vienmēr vari to izslēgt.”

Miasmas nometne nav tikai vasaras dīkdieņiem un pirmajiem taureņiem vēderā. Tas ir kulta franšīzes nosaukums, kas jau atkal piedzīvos savu atgriešanos uz ekrāniem. Amerikāņu neatkarīgā kino jaunajai zvaigznei – režisore Krisai – ir skaidri kinostudijas spēles noteikumi: šausmeņu franšīzes ir kā vampīri – tie ir jāpabaro ar asinīm –, tomēr viņa vēlas radīt rimeiku ar jēgu, cerot, ka tajā ar lomu atgriezīsies franšīzes ikona Billija Preslija, kura dzīvo Miasmā. Laikmeta standarti ir diskvalificējuši “hormonu eposu”, tomēr abām ir idejas, kā to reanimēt. Krisa saprot, ka robežas izplūst un ezerā mītošais ļaundaris Mazā nāve tuvojas arī viņai… 

Ja jūs saviļnojusi “Es redzēju TV atblāzmu” (2024) un pārzināt “Kliedziena”, “Šausmenītes” un citu zosādas kino seriālu mantojumu, Šonbrunas citātu, nonsena un seksualitātes odiseja par tīņiem ir arī par jums. Kannu kinofestivāla konkursa “Īpašais skatiens” atklāšanas darbs ir delikāta metaparodija par recekļaino šausmu kino, seksa kultūru, popkultūru un to, ko piesaka Andersones atveidotā dīva Billija: fluīdiem un miesu. Šonbruna citē arī sevi, veidojot smalkas paralēles ar pazīstamās Hannas Einbinderes (seriāls “Hacks” (2021–2026)) atveidoto režisori: kā apmierināt “uzvalku” vēlmi pēc labiem kases panākumiem, ja paši primitīvākie “kino triki” ir par ķermeņa filozofiju? Varbūt atbrīvojoša fantāzija ir īsta – īsta tādā veidā, ka garlaicīga realitāte nav īsta?