Pēc vairumtirdzniecības bāzes romkoma “Pacēlāju valsis” (2018) vācu režisors Štūbers turpina veldzēt ar labjušanās kino. Rietumvējiem un austrumvējiem satiekoties, tapusi divu netipisku draugu ceļa filma. Jā, arī atbilde Vendersa “Jaukās dienas” (2023) mirkļu dzimšanas dienām un melodiskumam.

Japānis Hideo sēro un lūkojas savā mājas dārza dīķī. Viņa atspulgs ūdenī pārtop par Buši, visu dzīvi klusējoša vīrieša ar Dauna sindromu, seju. Buši ikdiena neatstāj vietu pārsteigumiem – tamdēļ, meklējot pārmaiņas, puisis izmanto iespēju pamest savus biedrus un pievienojas japāņu tūristu grupai, kas ceļo pa Vāciju.  Visu savu dzīvi nodzīvojis bez vārdiem, šajā neparastajā pieredzē viņš izveido bezvārdu draudzību ar Hideo, kurš arī dodas ceļojumā.

Dēvēts par vienu jūtīgākajiem vācu sabiedrības novērotājiem, Štūbers uzšķiļ aizkustinošu stāstu par cilvēkiem, kurus šķir tūkstošiem kilometru, vairākas laika zonas un dažādi kultūras konteksti un pieredzes. Filmas pamatā ir sakāmvārds par vardi sildītā ūdenī un lēnu pārmaiņu bīstamību, un aktieru Aladina Detlefsena un Kandži Tsudas varoņu dzīves ceļu temperatūras tiek pamazām “uzsildītas”. Tallinas Starptautiskajā kinofestivālā “Melnās naktis” ar labāko aktieru balvu novērtētā dramēdija atver budistisku skatu uz līdzās esošo un apdzied ikdienas un nejaušību poēziju. Dziļi paklanoties amerikāņa Džārmuša žanru dzejai un japāņu Kitano jakudzu filmogrāfijai, Štūbers savelk kultūru krastus ciešāk, lai rotaļātos ar japāņu haiku un stāstniecības ietekmi Eiropas kino tradīcijā.