Nedaudz biogrāfisma, Odiseja mīta Ņujorkā un mūzikas gara – šis ir elēģisks stāsts par to, kā radīšanas drudzis un apātija izārdīja vienu no ietekmīgākajām 20. gadsimta mūzikas figūrām. 

Rit 1961. gads, un albums “Everybody Digs Bill Evans” ir kļuvis par sensāciju. Nav šaubu, Bils ir vizionārs. Melnbalto taustiņu burvis, kurš spēj radīt tādu skaņu puzli, kas, tāpat kā viņa graciozie cigarešu izpūtieni, turpinās lēni plūst tavās atmiņās. Tomēr Bils nespēj atgriezties pie komponēšanas zaudētā domubiedra un kontrabasista Skota nāves dēļ – viņu trio, kas aizrāva Griničvilidžu un džeza noburtos, ir izjucis. Sēru, depresijas un atkarību cikls ir biezāks par Hudzonas upes miglu – viņš mēģina saraut saites ar mīļoto Eleinu un atgriezties pie ģimenes, bet viss, kas viņu interesē, ir tikai mirklis. Ļoti labas minūtes.

Īru režisors Gī ir veidojis dokumentārās filmas par mūziķi Skotu Volkeru, “Joy Division” un “Radiohead”. Melnbaltā skaņu ainava, kas brucina laikus, atmiņas, ikdienišķi komisko un atkarību valgus Evansa dzīvē pēc traģēdijas, ir autora debija spēlfilmas formā, kas Berlinālē saņēmusi žūrijas balvu. Ar Evansu (1929–1980) Gī pirmo reizi saskāries, ieraugot apputējušu, anonīmu fotogrāfiju – viņu fascinējusi amerikāņu mūziķa hipnotiskā personība. Vizuāli izsmalcinātajā darbā satiekas klasiķis Bils Pulmens, Brodvejas leģenda Džesija Metkalfa un citi, bet pāri visam zaigo Anderss Dānielsens Lī, kurš, greznojoties ar “Tart” brillēm, ir pārtapis par Evansa harizmātisko dubultnieku.