Vārdu salikumu “eksistenciāli draudi’ gan vietā, gan nevietā lieto visi – sākot ar demokrātiju atbalstošajiem līdz diktatoriem –, lai apzīmētu jelkādus draudus kaut kā pastāvēšanai. Tas ir jēdziens. Arhetips. Tāpēc mums ir pienākums sevi aizstāvēt ar visiem iespējamajiem līdzekļiem – ar efektīviem un, cerams, negaidītiem.

Draudi vienmēr piezogas nemanāmi – pie ģimenes vakariņu galda kā īsfilmā “Jūra, pilna zivju”, kad katrs, kam ienāk prātā, atļaujas kritizēt tavas dzīves izvēles, galu galā noliedzot tevi pašu. Darbā “Lielas un mazas rokas” bērna nāve simboliski pārtop par viena ciemata nāvi, kur dzeja un mūzika ir vienīgie ieroči pret kolektīvo baiļu klātbūtni. Darbā “Lieldienas” dzīve kara laikā Ukrainā pieprasa apgūt “jaunā normālā” absurdumu (un atcerēties pabarot savu kaķi).

Saskaroties ar vides apdraudējumiem, purva glābšana nozīmē pasaules izglābšanu, ko piedāvā “Šeit bija ūdens”, savukārt viens no jūras ekosistēmas apdraudējumiem paģēr izmisīgus pūliņus filmā “Pēdējie tropi”. Visupēc – lai uzveiktu mākslīgo intelektu filmā “Difūzijas pilots”, kāpēc gan to nepakļaut demences mokām?

Kuratora ceļavārdi: Karš, klimata pārmaiņas, mākslīgais intelekts un citi mūsu eksistences apdraudējumi un kā to visu pārdzīvot.