Vai šķiršanās var būt arī viegla? Un vai, tai izejot cauri, mīlestību ir iespējams saglabāt? Reiz vizuālā māksliniece Anna un zvejnieks Magnuss bija neprātīgi iemīlējies vidusskolas pāris – viņi drīz apprecējās, sagaidīja savu pirmdzimto Idu, vēlāk arī abus puikas. Pēc divdesmit gadiem viņu attiecībās iestājies atsalums un nespēja ieraudzīt otra vajadzības, un nu viņi šķiras. Apātija un skumjas mijas ar gaišo atmiņu starojumu – viņu atvadas pierakstītas uz ūdens, sauszemes, pie vistu kūtiņas, bērnu čalās un uz putnubiedēkļa, kam dots Žannas d’Arkas vārds. Tā virzienā lido bultas, bet to nenosauksi par Amora raidījumiem.

Islandiešu autors Paulmasons ir vizuālo metaforu bards – ja viņa filmā “Balta, balta diena” (2019) galvenais varonis remontēja māju un “Dievzemē” (2022) mācītājs cēla baznīcu, tad jaunākajā darbā, kas tika izrādīts Kannās, mēs redzam māju bez jumta. To viņš izmanto kā filmas prologa ainu. Šķietamajā uzstādījumā “laulības dzīves ainas” neatrast nekā pārzelēta – ziemeļnieciskais humors un absurds mijas ar dabas himnām, lieliskiem aktierdarbiem (lomās zināmie islandieši Sāga Gardarsdottira un Sverrirs Gudnasons) un stāstniecības atjautību. Filmai topot netālu no Paulmasona dzimtās pilsētiņas, tai ir daudz biogrāfisku elementu, kur arī Annas un Magnusa bērnu lomās redzami paša režisora atvases – Ida, Torgilss un Grimurs – un arī sunenīte Panda, kas saņēma “Palmas suņa” balvu.