Viņi ir sinefili. Amatieri, kas uzauguši Kolkatas allaž dzīvelīgā Kaligatas rajona sarkano lukturu ielās. Viņi filmē drāmas, inscenē episkus suteneru strīdus un apspēlē sev zināmo seksa pakalpojumu industriju. Mīna, Afsara, Bilkisa, Rabins un citi dibinājuši kino grupu “CAM-ON” un apguvuši kino pamatus “YouTube” video apmācībās. Viņi uzauguši ar prostitūciju kā ģimenes arodu un ir apmāti ar filmām. Tiesa, viņus neinteresē Bolivudas kino likumības, bet gan pašrefleksija par sev zināmo, kas rada pretrunas konservatīvajā sabiedrībā. Kustīgā attēla partizāni svēti tic, ka reiz ielās, kurās Kolkatas seksa darboņi pārdevuši sevi, viņi varētu pārdot sapni par kino.

Jūtuberu laikmetā, kad kino veidošana kļuvusi demokrātiskāka par demokrātijām, Basu dokumentārais darbs ir kaislību apliecinoša odiseja. Ne gluži graustu miljonāri – drīzāk kā romantiskie pusnakts kovboji un kino aizrautā prostitūta Nana no Godāra “Dzīvo savu dzīvi” (1962) – filmas varoņi ar sociāli kritisku filmu veidošanu novēršas no sev zināmās nabadzības, nevienlīdzības un darījumiem ar miesu. Indiešu izcelsmes režisors Basu pievēršas kino kā sociālam fenomenam: ar šo pārnacionālo mediju ir iespējams izrauties no paaudžu cilpām, un tas ir paveicams ar domubiedriem, kuri izbauda katru filmēšanas minūti. Šefīldas Starptautiskajā dokumentālā kino festivālā izrādītā darba centrā ir operatori, režisori, scenāristi, aktieri, gaismotāji, statisti, bet ģimenei līdzīgā filmēšanas komanda atgādina par infekciozo pārliecību, kas var izglābt viņus pašus. Filmu veidojusi Latvijas filmu studija “VFS Films”.