Iesākumā bija mežs, tad izrāde un vēlāk arī filma. Dzeltenā cielava, lauka cīrulis, baltmugurdzenis, grieze un mežirbe atgriezušas ne tikai savas balsis, bet arī iemantojušas cilvēciskas aprises, glaunas frakas un vārdus, lai izstāstītu sensenus stāstus. Teatrālām metamorfozēm mijoties ar izrādes radošās komandas attiecībām un refleksijām par dabu, veidojas kopsakarību lauks, kas ir lielāks par pašu skatītāju. Kur sākas manas robežas, bet kur beidzas putna spārni un koka zari? Vai kultūra, kas pakāpusies uz dabas altāra, var arī to nosargāt? Vai tikai laistīties gaismā kā zāģis?

Patiesība ieknābj. Bet tā arī spēj atvērt pasauli, kas palikusi nesadzirdēta, pārzāģēta vai sarukusi. Dokumentāli muzikālā ceļa filma – tā vistrāpīgāk var pieteikt teātra un kino režisores Burānes darbu, kura izpētes centrā Latvijā un Eiropā strauji izzūdošās putnu sugas un to populācijas. Dokumentējot 2022. gadā tapušās izrādes ar tādu pašu nosaukumu viesošanos dažādās Latvijas vietās un spārnaino “sejas” – Artūru Čukuru, Elīzu Dombrovsku, Annu Klišāni, Rūtu Dišleri, Armandu Siliņu-Bergmani un Visu putnu kori –, tapusi tautas dziesmās izdzīvota sadziedāšanās par dabas balsīm. Kas ir putns latvietim: mitoloģisks simbols, dzīva būtne, daļa no floras vai performants, kas čivina par saviem brāļiem? Vai kulturālais sadzīvo ar dabisko? Un kam galu galā pieder putni?