Kas ir “veiksmīga un pieauguša cilvēka dzīve”? Par to reflektē zviedrs Ekbergs, kurš ieved skatītājus savas pilsētas ielās un ļauj, lai tās pārtop melnbaltas un iežūžo brāļu Koenu humorā. Izrādīta Berlināles sadaļā “Forum”, šo antikapitālistisko, mazo dēciņu centrā nav neveiksminieks, bet gan cilvēks, kurš pretojas nepieciešamībai savu dzīvi pakārtot produktivitātei.

“Tās ir vēlēšanas. Tās vienmēr ir tādas pašas,” atbild diabolo žonglēšanas mākslinieks Alfs. Viņš ir četrdesmit gadus vecs, dzīvo kopā ar māti Moniku un flanērisma manierē klaiņo pa Noršēpingu, Zviedrijas austrumu pilsētu. Kamēr māte mudina dēlu atrast “īstu darbu” un kļūt patstāvīgam, Alfam rūpes par ierasto pieaugušo dzīves modeli šķiet mazāk svarīgas. Dēla un mātes attiecībās sadzīviskais mijas ar absurdu, humoru un pieaugošu nepieciešamību vienam otru palaist vaļā. Kad dēlam rodas iespēja doties Eiropas turnejā, mātei nākas saskarties ar jautājumu, ko nozīmē patiesi ļaut bērnam kļūt neatkarīgam.

Kino, kas atgriež brīvību – tapusi uz 16 mm lentes un mutuļo vitālā skaņu celiņā, dramēdija piedāvā mainīgus, improvizētus un atmosfēriskus kino sānsoļus. Filmas nosaukums atsaucas uz Dogerlandi – savulaik apdzīvotu teritoriju, kas atrodas pie Ziemeļjūras. Ekbergam šis tēls kļūst par metaforu Noršēpingai – vietai, kuras kādreizējā kultūras dzīve un industriālā identitāte pamazām grimst aizmirstībā. Režisors strādā galvenokārt ar neprofesionāliem aktieriem, ļaujot tēliem veidoties no viņu personībām un dzīves pieredzēm – zviedru mazpilsētas “Stāsts par Levinu Deivisu” (2013) grezno neprofesionāļi Jons un Anita Holmi, kuri arī dzīvē ir dēls un māte. Jā, lai arī Jons nav aktieris, tomēr viņš ir profesionāls žonglieris.