Viena no šī gada Berlināles uzmanības luteklēm – Mihaela Hanekes domubiedra Šleincera melnbaltā portretdrāma par sievieti, kura 17. gadsimtā uzvelk bikses, lai baudītu to pašu ekonomisko un sociālo brīvību, kuru vīrieši. Citiem vārdiem, privilēģijas.

Trīsdesmitgadu karš, 17. gadsimts. Vācijas ciematā ierodas mazrunīgs svešinieks, kurš apgalvo, ka ir atgriezies dzimtajā pusē. Viņš, kura dzimtais uzvārds ir Roze, uzstāj uz sava īpašuma atgūšanu. Rozes uzvedība rada šaubas vietējos ļaudīs. Veca karavīra enerģiskas, asas un taupīgas kustības, kaklā iekārta lode – tas ir atgādinājums par izdzīvošanu un fronti. Drīz autsaidera un ciematnieku attiecības pārtop par raganu medībām, aizspriedumu lavīnām un filozofisku disputu par to, ko nozīmē būt cilvēkam.

Pieredzējušais aktieris un kastinga režisors Šleincers radījis nopulētu debijas darbu, kādu vēlētos katrs kinoautors: ideju benzīnā sprakšķošu, aktieriski drosmīgu – dāmas un kungi, Sandra Hillere tiltullomā – un vizuāli efektīgu lielā ekrāna gleznojumu. Vēsturiskā fikcija analizē dzimumu stereotipus un atsaucas uz liemeistariem – Dreijers, Tarkovskis un citi parastie aizdomās turamie –, bet jo īpaši uz “Balto lenti” (2009), kuru veidoja Haneke. Tomēr pāri visam tā ir vācu kino un teātra aktrises Hilleres talanta benefice, iemiesojot moderno sievieti, nedaudz Žoržas Sandas līdzinieki, kuras eksistenciālā cīņa noris pirms 400 gadiem.