Bārs, kas varētu būt mazā, ideālā pasaule. Nedēļas dienas ir sajukušas, un kāda saujiņa cilvēku ir nolēmusi būt šeit. Īpašnieks virtuvē cep kūkas, bet mūzika nedrīkst apstāties. Šīs kārtības uzturēšanai vajadzīgs rituāls: mūzikai ir jāskan, jo citādi var notikt kas briesmīgs. Šajā savdabīgajā, no ārpasaules izolētajā pasaulē mīlētāji, vientuļnieki un apjukušie atgriežas dzīvē, apskaujas, krīt, savienojas un atkal pieceļas.

Franči Podži un Vinels strādā kopā vairākus gadus, ielūkojoties absurdākājās cilvēku izpausmēs un iedēstot sižetus starp reālo pasauli, sapni, videospēles loģiku un postapokaliptisku fantāziju. Režisoru tandēms veidojis ar Berlināles “Zelta lāci” godalgoto īsmfilmu “Kamēr vien mums ir bises (2014), pilnmetrāžu “Apēst nakti” (2024), kas tika izrādīta Kannu “Režisoru divnedēļā” un daudzas citas. Turpretī jaunākais darbs par bariņu ļaužu, kas izdejo mīlestības vingrinājumus, iekļauta Lokarno Starptautiskā kinofestivāla konkursā. Kā paši autori šo skaņu, ilgu un “svētības” straumju piepildīto darbu piesaka: “Tā es saku, ka mīlu tevi. Es ieslēdzu mūziku, un tas ir mans “es tevi mīlu”.”