Zviedru režisora Kārlsona drāma, kas ar panākumiem atklāja Gēteborgas kinofestivālu, ir tīrs emocionālās ainavas kino. Dēvēts par amerikāņu klasiķes Kellijas Reihartes stilam tuvu darbu, šis klusi spožais stāsts ir viens no spēcīgākajiem šī gada kinodarbiem no Ziemeļeiropas.

Olofs ir cilvēks, kurš labprātāk ļauj runāt videi sev apkārt. Noslēdzies, allaž darbu dunā un rūpēs par biškopību, viņš mēģina nedomāt par sievas zaudējumu. Lai uzturētu ģimeni, Olofs nodarbojas ar medus ievākšanu, bet ziemā strādā par sniega tīrītāju. Viņa pusaugu meita Līse vēlas izlauzties no dzīves Zviedrijas un Norvēģijas pierobežas ciematā. “Tas, kurš ir laimīgs, paliek,” tā atbild Olofs. Lai arī tēvs cenšas meitai sniegt visu, ko viņa vēlas, abu attiecības tiek aizvadītas klusumā, kuru sabiezina Olofa diagnoze.

Jā, patiesība smagi dzeļ – to zina gan zviedrs Kārlsons, gan viņa pilnmetrāžas debijas varoņi, kuru dzīves uz ekrāna iegūst pilnasinīgas aprises. Strādājot kopā ar galvenās lomas atveidotāju, aktieri Ādamu Lundgrēnu, kurš ir arī scenārija līdzautors, tapis trausls vīrieša psihes portretējums – antimačiskais kino, kas piedāvā suģestējošu tēlveidi un ik pa laikam uzplēš to, ko reizēm saucam par “kamolu kaklā”. Filmas pamatā ir patiesi notikumi, un režisors piesaucis Pītera Fondas atveidoto varoni Ulisu filmā “Ulija zelts” (1997) kā iedvesmas avotu šai emocionāli nokaitētajai drāmai. Kārlsons apzināti rotaļājas ar klusumu kā vēl vienu filmas varoni, lai iezīmētu to, cik daudz mēs spējam noklusēt, lai pasargātu sev tuvākos.