Tikpat labi tas ir bezpersoniski, cik arī vienpersoniski. Tikpat labi tā ir parasta diena ar pašiem parastākajiem notikumiem – ceļš, darbs, ceļš, dzīve. Pats parastākais cilvēks ir gan neviens konkrēts, gan arī ļoti konkrēts cilvēks, kurš atdod sevi ikdienam ritmam. Tas atņem viņam vārdu, atpūtas brīžus un oriģinalitāti, lai piešķirtu neapmierinājumu un pelēcību.

Ja mēs esam struktūra, kāds būtu mūsu dienas profils? Somu režisora Koljonena īsfilma pēta dienas faktūras, virzienus un formas, piešķirot tām tukšgaitas struktūras aprises. Izmantojot “Super 8” un 16 mm kameras, tapusi oda anonimitātei un darba dienu laikmetam. Režisors stāsta, ka filma ir “poētiska truisma skatījums uz pasauli, kas organizē savu laiku līdz mirklim, kad tā vairs nav. Pasaule, kurā atbildība ir tikai attaisnojums, pasaule, kurā jūsu makā mīt tikai brīnuma eksistence. Varbūt mūsu laiks ir beidzies?”