Agrs pavasaris Šēnebergā. Aļoša pārguļ ar Levonu un vakarā par to pastāsta savai draudzenei. Drīz Jara pošas uz Itāliju, jo rādīs filmu Venēcijā. Noēlijas uzmanības fokusu nomainījis jau kāds cits. Lai gan viņu ceļi krustojas un visi dodas katrs savā virzienā, savās pieredzēs viņi paliek vieni.

Šēnēberga savulaik bija mutuļojoša, eksperimentāla apkaime Veimāras republikas laikā, tad Rietumberlīnes politiskais centrs, bet mūsdienās būtiska LGBTQ+ vēstures un kultūras vieta. Te arī Džons Kenedijs teica slaveno runu ar frāzi “Ich bin ein Berliner”. Un arī šeit vācu režisors Štresers, kurš strādājis kopā ar tādiem autoriem kā Angelu Šaneleku un Tomasu Arslanu, nolēmis izspēlēt silti patinētas daudzmīlestības jeb poliamorijas stāstu vinjetes. Pēcpusdienas “Čankinas ekspresis” (1994) satiek Berlīnes skolas tradīciju, iemērcot pirkstus nepanesamajā esības vieglumā.