“Utopijas nav – tā ir utopija” – šī ironiskā frāze no Rainera Vernera Fasbindera pasaka, ka mūs izmisīgi piesaista kopības ideāli un nesasniedzami apvāršņi.

Īsfilmā “Svētība” bārs kļūst par Visuma centru – pārreālu, bet drošu telpu, kurā vienlaikus pastāv diena un nakts; kurā dejot un dzīvot nepārtrauktas mūzikas pavadībā. Filmā “Ja vien” viena dzīve nav pietiekama, jo skatītājs var vienlaikus vērot vairākas realitātes, kas visrotaļīgākajos veidos ir paralēlas vai pārklājas. Tās pašas kvantiskās īpatnības un nenoteiktība attiecas uz poliamorajām attiecībām īsfilmā “Šēnebergas sirds”, iemiesojot to, ka ir iespējams ar kādu “justies tik tuvu un tik tālu”.

“Utopija” grieķu valodā nozīmē “vieta, kura nepastāv”, un Saloniki, kas laika gaitā ir mainījusies un atdzimusi, kā pasaka priekšā filmas nosaukums, nenoliedzami ir “Ilūziju pilsēta”. Un Tokija, kas ir redzama īsfilmā “Novilkt trīs smalkas līnijas upes garumā”, noteikti ir pilsētas ideāls – tālu no ierastajām klišejām un pārradīts dzejā.

Kuratora ceļavārdi: Films about the necessity, even when contradictory, of utopias, and existences and worlds to long for.