Pavļikovskis ir radījis vēl vienu Notikumu. Ievedot  Nobela prēmijas literatūrā laureāta Tomasa Manna un viņa meitas Ērikas ceļojumā 1949. gadā uz divām Vācijām, vieliskā ideju drāma ir asi aktuāla savā pasaules redzējumā. Saņemot otro reizi labākās režijas balvu Kannās, poļu klasiķis reflektē par pēckara realitāti un zaudējuma ainavu.

19.49. gads. Rakstnieks Tomass Manns atgriežas dzimtenē pēc trimdas ASV. Kopā ar meitu Ēriku viņš dodas saņemt apbalvojumus literatūrā uz Vācijām – Federatīvo un Demokrātisko Republiku. Frankfurte un Veimāra ir divas pēckara sejas. Vienā rosās amerikāņi, žurnālisti un drošības dienesti, bet otrā ir pārliecināti komunisti, šaubīgie komunisti un dziedoši pionieri. Gētes, Nīčes un Šopenhauera gars ir palicis tikai grāmatās. Tomass un Ērika iepazīst savu dzimteni no jauna, tomēr vienīgais, ko viņi spēj atpazīt, ir zudušais laiks.

Līdzīgi kā Pavļikovska iepriekšējos darbos – ar “Oskaru” kā labākā ārvalstu filma godalgotā “Ida” (2013) un trīs “Oskariem” nominētais “Aukstais karš” (2018) –, režisors konceptualizē pagājušo laiku un, sastrādājoties ar ilggadējo operatoru Lukašu Zālu, runā “bez krāsām”. Kannu galvenajā konkursā izrādītais darbs ir antibiogrāfiskuma piemērs – tas runā par atgriešanos zemē, kurai vairs nav iespējams atgriezties pašai pie sevis, bet tie, kas ir atgriezušies, ir spokaini tēli no pagātnes, kuru visi vēlas aizmirst. Aktieru Hansa Zišlera un Sandras Hilleres atveidotie inteliģences aprindu simboli dodas cauri ne tikai sašķeltai valstij, bet arī savai ģimenei, kurā vēsture ir atstājusi dziļākās plaisas un personīgas traģēdijas (Augusts Dīls dēla, rakstnieka Klausa Manna lomā). Pavļikovskis sacījis, ka ir pazudis šodienā – vienlaikus pastāv jaunā pasaule un barbarisms, bet Mannu ģimenes ceļojums iezīmē apjukuma kulmināciju, kas nekad tā arī nav sākusies un beigusies.