1986. gads. Astoņgadīgā Sanija prāto, kāpēc pasaulē ir tik daudz problēmu. Radio dzirdams par Čornobiļas katastrofu, vietumis ieskanas sirēnas. Pēc teju 40 gadiem viņa ir fotogrāfe, saukta par Sandru, un kopā ar partneri un kurlmēmo meitiņu dzīvo laukos. Sandra turpina dzirdēt ziņas par kariem, postiem un šausmām. Lai gan viss viņas dzīvē ir kārtībā, sieviete joprojām jūt vēlmi ļauties destrukcijai un lekt.

Robežšķirtne starp aktierkino un dienasgrāmatas formu – tā visprecīzāk var raksturot austriešu autores Reiceres “aicinājumu”, kas organiski sabalsojas ar Mašas Šilinskas “Lūkojoties saulē” (2025) un mikrovēstures naratīvu analīzi. Tapusi uz 16 mm un “Video8” filmlentes, filmai piemīt atpazīstams, bērnības fotogrāfijām līdzīgs balējums – saulē iemirdzas gan iluzorā kopība, gan arī vēlme izlauzties no “viss taču ir labi” aksiomas. Filma iekļauta Vīnes Starptautiskajā īsfilmu festivālā “Vienna Shorts” un  Oberhauzenes Starptautiskā īsfilmu festivāla konkursā.