“Viņa”, “viņš”, “viņi”… šie vietniekvārdi ir noderīgi kā gramatikā, tā arī veidlapu aizpildīšanā. Tiesa, vai ar tiem pietiek, lai kādu definētu? Nākdami no dažādām pasaules nomalēm, šī seansa varoņi nav piesaistīti vārdu limitiem vai to ierobežojumiem. Darbā “Sardīne” mēs tiekam aizsaukti ceļa filmā – tā ved uz Lansarotes salu svešādo ainavu, ievedot jautājumos par mātes lomu un māsīgo kopību. Tikmēr gados vecākais pāris no “Jāna atklāsme” attālinās no laicīgās pasaules. Jauniņā lesbiete Anna filmā “Suņi neēd zāli” svaidās sarežģītās attiecībās ar meitenēm un Dievu. “Hierofānija” mazāk kā četrās minūtēs notver visu pasauli, arī  kosmosu un pat Svēto sievišķību. “Upurētais” ir intensīvs ģimenes stāsts, kuru ieskauj globālās sasilšanas mežu ugunsgrēki un personīgā atsvešināšanās. Un “Kaptenis Lupo” galvenais varonis caur savu seksa fetišu rezumē to, kas tricina mūsu visus – kas ir “vienskaitlis”? Kas ir “daudzskaitlis”? Kāpēc “viņai” vai “viņam” vajadzētu būt pret “viņiem”? 

Kuratora ceļavārdi: Filmas kā jautājumi par mainīgajām identitātēm (vienalga – sociālajam vai seksuālajām) un mūsu mēģinājumiem iederēties un iekļauties.