Ja pilsēta būtu bezgalīga fotosesija. Sievietes, ģērbtas pēc Parīzes labāko kuturjē piegrieztnēm un ar visprecīzākajiem melnajiem acu laineriem, novērš uzmanību no pilsētas zināmākajām ielām, laukumiem un panorāmas skatiem. Pati pilsēta novērsusies no sevis un lūkojas uz modelēm. Un modeles – viņas ik pa laikam novēršas no fotokamerām un pašas kļūst par Pilsētām.

Spontāns un intuitīvs, allaž apdziedājis sejas – kā cilvēku vizuālos pantus, tā arī zināmu personu publiskos tēlus –, tā iespējams raksturot Reihenbaha atbrīvoto kameras stilu. Dokumentējis aktrisi Bridžitu Bardo, futbolistu Pelē, horeogrāfu Morisu Bežāru un daudzus citus, kā arī kopā ar Velsu režisējis izcilo filmu “V kā viltojums” (1973), viņš allaž kalpojis idejai, ka “skatiens ir veids, kā tapt aizrautam”. Būdams viens no cinéma vérité jeb “patiesā kino” izkopējiem, Reihenbahs šajā miniatūrā spēlējas ar pilsētas ikonogrāfiju, tūristisko flanērismu un vuāristiskajiem skatieniem.