Pēdējais lielais 20. gadsimta aukstuma vilnis. Marsa laukums, Invalīdu pils, Lielā pils un Buloņas mežs. Ļaudis šallēs, cepurēs un biezos mēteļos pošas uz darbu, staidzina suņus, nodreb uz katra soļa, bet steidzīgais solis neliek sasildīties. Tālu no tūrisma takām, tuvāk parīziešu ikdienai, rutīnai un sniegam, kas apsedz to, ko ierasti atklāj suvenīru nieki. 

Viena no ievērojamākajām franču jaunā viļņa montāžas režisorēm Dekižisa, kura strādājusi pie Godāra “Līdz pēdējam elpas vilcienam” un bijusi ilggadēja Romēra radošā partnere, dokumentējusi lielpilsētu tās saltākajā posmā no 1986. gada nogales līdz 1987. gada sākumam. Sākotnēji tapusi uz “Super 8” lentes, filma vēlāk digitalizēta. Dekižisa ar kameru novēro pilsētu, ļaujot atklāties nelielām čalām, rejām, spelgonim un minimālistiskam skaņu celiņam.