Laipni lūgti spirdzinošā crème de la crème oāzē, kas izrādīta Berlināles “Panorāma” sadaļā! Seriāls “Baltais lotoss” satiek taizemieša Verasetakula “sapņu oratoriju” hipnozi – tajā neviens nav morāli pārāks, ja nu vienīgi tev ir “Visa” karte. 

74 hektāri laimes. Simtiem baltās drānās tērptu sulaiņu, asistentu un rūpju diriģentu. Šī nav dzīve – tā ir labbūtības simfonija, kas ir iekārtota Manilas atpūtas klubā. Tā ir filipīniešu elites Svētā zeme, kas to nodala no sociālajām šausmām, politiskajām turbulencēm un arī vēsturiskās atmiņas. Tajā savu vietu ir radusi 17 gadus vecā Izabella – kadijmeitene no provinces. Aizrāvusies ar kluba vērienu un tā prezidentu, doktoru Palanku, viņa ir fascinēta. Lai arī katra diena ir svelmaināka par iepriekšējo, Izabella meklē remdinājumu savai apmātībai…

Vicinot golfa nūju, šis darbs saka, ka vajadzētu “tiem bagātajiem iekost” un kādā pēcpusdienā, kad sviedri neklās smalkās kokvilnas drēbes, mēģināt aprunāties arī par koloniālisma pēctecību. Protams, ja vien tajā laikā nav ieplānota uzmundrinošā masāža. Filipīnietis Manuels ir atgriezies pie savas 2020. gada īsfilmas par valsts kolektīvo šizofrēniju, izvēršot stāstu par Pelnrušķīti no negaidīta, velnišķīgi asprātīga leņķa. “Taittinger” burbuļos tapusi himna izturētiem, gariem plāniem, kuros ir gan nosauļojušies spoki, gan luksuss, gan arī kaviāra un pirkstiņuzkodu izmēra kritika.