Festivāls raugās kino vēsturē un arīdzan tagadnē ar plaši atvērtām acīm un prātu, vienkopus pulcējot talantīgu un drosmīgu režisoru radošos meklējumus, no kuriem daži guvuši nepelnīti maz uzmanības, savukārt citi iekļuvuši kino vēstures zelta fondā.

Šogad RIGA IFF izceļ divas kino saimes. Pirmā no tām ir viena no pasaules kinematogrāfā unikālākajām kino ģimenēm – itāļu izcelsmes amerikāņu filmdari Kopolas –, kuras ietekme plešas kopš Jaunās Holivudas pirmsākumiem 60. gadu nogalē un atblāzmo laikmetīgā kino straumēs caur Vesa Andersona, brāļu Koenu un daudzu citu ekrāna darbiem. 

Režisors Frānsiss Fords Kopola – viens no ievērojamākajiem Holivudas autoriem 20. gadsimta otrajā pusē –, kurš vēl aktīvi strādā, sacījis, ka allaž iestājies par radošo brīvību, kad producenti un “uzvalki” kontrolē katru tavu soli. Viņa meita Sofija kļuvusi par vienu būtiskākajām amerikāņu režisorēm, viņa dēls Romāns par ASV neatkarīgā kino pionieri, bet brāļa dēls Nikolass Keidžs ir viens no pēdējiem ekspresionisma aktieriem, kurpretī mazmeita, režisore Džia Kopola, elpo kopā ar jauno kino paaudzi.

Sadaļa piedāvās nesen kā restaurētus Kopolu dinastijas kinodarbus. To lokā ir Kannās godalgotais psiholoģiskais trilleris “Saruna” (1974) ar nesen kā mūžībā aizgājušo emblemātisko aktieri Džīnu Hekmenu (1930–2025), jauniņu Harisonu Fordu un citiem. Savukārt pretkara vesternam līdzīgais ceļojums neprātā – vērienīgā “Mūsdienu apokalipse” (1979) – pirmo reizi Latvijā tiks izrādīts paša Kopolas montāžas versijā. Abu filmu režisors – Frānsiss Fords Kopola.

Izlasi papildinās Kopolas sievas Eleonoras veidotā dokumentārā filma “Tumsas sirdis: Režisora apokalipse” (1991) par diviem gadiem Filipīnu džungļos, kas retorizē par studiju kontroles un mākslinieka brīvības, budžeta cilpām un apstākļiem, kurus var paredzēt, bet ne ietekmēt. Līdztekus tam arī Sofijas Kopolas debijas darbs “Jaunavu pašnāvības” (1999) – viena no izaugsmes stāsta apakšžanra klasikām –, kas šogad atzīmē savu 25. jubileju kopš nonākšanas uz ekrāniem.

Otrās saimes gadījumā festivāls vērš skatienu pāri okeānam – atpakaļ uz Eiropu –, uzlūkojot franču jaunā viļņa paaudzi, kas intīmi apdzied lielpilsētu. Īsfilmu antoloģija “Parīzes sešinieks” (1965) ļauj aptvert cita veida “ģimeni” –  autoru loku, kurā sastopams Žans Liks Godārs, Klods Šabrols, Žans Rušs, Ēriks Romērs un citi. Pēckara gados, ienākot kino telpā kā kritiķiem, franču jaunā vilņa ideologi atraisīja domubiedru konceptu: viņi kopā režisējuši, montējuši, darinājuši scenārijus, skatījušies citu filmas un atveidojuši viens otra ekrāna darbos epizodiskas lomas.