Berlināles galveno konkursu greznojošajā “ilgi un laimīgi” pasakā baismīgais ir smieklīgs, un smieklīgais ir baismīgs. Bergholma uzdzīs filozofiskus drebuļus un pa folkhorora taku ievedīs pagānismā, mītos par troļļiem, mātbūšanā un laulāto attiecību anatomijā.

Pārceļoties uz dzimtajām mājām Somijas mežainē, Sāga vēlas jaundzimušajam idilli. Priežu ielokā viņa ar vīru Jonu šķietami izdzīvo savu sapņu dzīvi, tomēr abu ilgas drīz vien maina žanru. Grūtniecība, vīra prombūtne, pārmaiņas ķermenī un tumšais, noslēpumus sargājošais mežs, kam šķietami ir sava asinsbalss un nodomi. Sagaidot mazuli, Sāga apjauš, ka kaut kas nav kārtībā: viņas psiholoģiskā telpa deformējas, un, iespējams, viņa ir laidusi pasaulē ko tādu, kas nav cilvēkam radniecīgs. Bet varbūt Sāga ir aizmirsusi to, kas viņa pati ir?

Savā debijas darbā “Izšķilšanās” (2022), kas tika izrādīts RIGA IFF, somu režisore Bergholma pievērsās ģimenei un vienai noslēpumu sargājošai olai. Virtuozi trollējot un miedzot ar aci “Rozmarijas bērnam” (1968), jaunākajā darbā par biedējošu kļūst ne tikai modernie gadžeti un zāles pļāvējs, bet arī katra skaņa, kuru izdzird galveno lomu atveidotāji – somiete Seidija Harla (seriāls “Estonia” (2023)) un brits Rūperts Grints (“Harija Potera” franšīze) –, savukārt par efektīgo skaņas partitūru un ainavu parūpējies “Apocalyptica” dibinātājs Eika Topinens.